Latvijas Antroposofiskās biedrības mājaslapa

Ezoterija - pārdomas par tēmu

 

Vai tev, mans cienījamais lasītāj, nešķiet, ka laiks skrien ļoti ātri, ka esi kā vāvere ritenī – joņo un tik joņo, izkļūt no bezgalīgās nerimtības apļa ir gandrīz vai neiespējami. Ne jau tāpēc, ka negribētu vai nevarētu, tāpēc, ka – diena par īsu, laika par maz.

Un vienalga, kas tu esi – kristietis vai budists, agnostiķis vai zinātnieks –  visi esam pakļauti vienam spēkam, visi esam vienas Mācības skolnieki – visaptverošas, bez sākuma un beigām, mūžīgas, uz katru radību attiecināmas. Un ir pilnīgi vienalga, kā to dēvēt – par Viedu, ārpuslaika Mācību, Viedas Mācību vai ezoteriku. Tās skaistums slēpjas tur, ka ikviens var tajā atrast kaut ko sev domātu, atbilstošu savai attīstībai un savām interesēm.

Pašlaik psaule ir pārpludināta ar ezoterisko, pseidoezoterisko un t. s. jūsmīgo – no dažādiem avotiem saņemto (inspirācijas, telepātiskās uztveres, psihiskās komunikācijas utt.) literatūru. Un tas ir labi, jo norāda, ka cilvēkos norisinās garīgā atmošanās un Lielās Patiesības meklēšana.

 

Jāsaka godīgi, nekad nebiju centusies savā apziņā noformulēt jēdzienu „ezoterija”. Sarunās to lietojam vai ik dienas, uztverot kā pašu par sevi saprotamu. Izklaušinot paziņas, nācās secināt – katram ir sava, nedaudz atšķirīga interpretācija:           

            * mācība par gara zinībām;

            * slēpts, pa labi un pa kreisi nemētāts viedums un svētums, ko laji uzskata par mistiku. Taču tā gluži vienkārši ir gudrība, gara, ne matemātikas vai fizikas formulās iedzīta;

            * mācība, zināšanas par garīgo, smalko pasauli, tās iedarbību uz cilvēku un mums apkārt notiekošo.

 

Svešvārdu vārdnīcā terminam „ezoterija” skaidrojuma nemaz nav. Tur var izlasīt tikai to, ka: ezoterisks (gr. esōterikos – iekšējs) – slepens, apslēpts, domāts vienīgi iesvētītiem, zinošiem.

 

Meklēju tālāk.

Arta Juriānses grāmatā Sintēzes filozofija rakstīts jau krietni vairāk:

“ezoterija – (grieķu val. esoteros – uz iekšu attiecošais) – cilvēces un zemāko dabas valstību evolūcijas procesa filozofija. Gadu tūkstošos savāktā vieduma zinātne. Tā sniedz sistemātisku un plašu Universa enerģētisko struktūru attēlojumu un parāda cilvēka vietu tajā. Tā apraksta spēkus un ietekmes, kuras slēpjas aiz fenomenu pasaules, un šo spēku apzināšanās un apgūšanas procesu.”

 

 Sarunā piedalās: 

Uldis Saveļjevs, antroposofs

Dainis Ozoliņš, antroposofs

Sarunu vada: 

Valda Grauduma, žurnāla "Mistērija" galvenā redaktore 

 

 

Ezoteriskās zināšanas agrāk bija dotas tikai tiem, kas izgājuši iniciāciju. Šodien gan tās pieejamas visiem – aizej uz veikalu un nopērc grāmatu. Būtiskākais ir tas, ka cilvēkam jāizzina pašam sevi, jo, tikai izzinot sevi, vari izzināt pasauli.

 

Uldis Saveļjevs: Piekrītu teiktajam. Zināšanas ir gan eksoteriskas, gan ezoteriskas. Eksoteriskās mums uzspiež ārējā sabiedrība, ezoteriskās rodas pašā cilvēkā. Cilvēks ir garīgi dvēseliska būtne. Patiesa gara zinātne uzskata, ka cilvēks ir garīga būtne un nes sevī garīgas zināšanas. Tikai jautājums – vai viņš tās var, vai nevar sevī atmodināt? Jo nekas pats no sevis nenotiek.

 

D. O.: Jā, ir jāpiepūlas. Lai sērkociņš degtu, arī jāpadarbojas – jāaizdedzina. Tāpat ar zināšanām. Tās ir cilvēkā jau ieliktas. Vajadzīgs tikai šis sērkociņš – klikšķis, – kas  rada uzliesmojumu – vēlēšanos izzināt sevi, izzināt pasauli. Šajā brīdī notiek personības transformācija vai tas, ko ezoteriķi sauc par iniciāciju.

 

Valda Grauduma: Kas to izraisa? Vai tas notiek pats no sevis? Vienkārši – ejot kaut vai pa ielu?

 

D. O.: Es domāju – tai jābūt apzinātai.

 

U. S.: Dažādi. Ārēji liekas, ka viss noticis pats no sevis. Taču mēs zinām, ka cilvēces dižgariem vienmēr bijusi skaidrība par reinkarnāciju un karmu. Un pat ja, pavirši skatoties, šķiet, ka tas noticis nejauši, arī tad var saredzēt virkni cēloņu – ja ne šajā, tad iepriekšējās dzīvēs, – kas procesu izraisījuši.

 

V. G.: Vārdus “iniciācija” un “iesvētība” uzskata par sinonīmiem. Parasti tie mums asociējas ar krisīgo baznīcu: mācītājs, saposti jaunieši utt.

 

U. S.: Tā ir. Šteiners to labi aprakstījis darbā Kristietība kā mītisks fakts. Senatnes mistērijas.  Viņš uzskata, ka kristietība ir izaugusi no senajām tradīcijām un apraksta, kā iniciācija noritēja senatnē. Agrākos laikos kandidāti – cilvēki, kas pretendēja uz iniciāciju – bija rūpīgi atlasīti. Ja skolnieku atzina par iniciācijas cienīgu, ar viņu sāka strādāt priesteri: nošķīra no citiem, nomitināja klusā vietā, apmācīja, tas ir, sagatavoja šim nozīmīgajam procesam. Ir liecības, ka dažās Ēģiptes mistērijās kandidātu ieguldīja tādā kā zārkā un panāca stāvokli, kad viņš atradās starp nāvi un dzīvību. Mūsdienās to sauktu par klīnisko nāvi. Visu procesu vadīja priesteri. Cilvēks tā pavadīja trīs dienas un trīs naktis. Kad viņš no iniciācijas atgriezās, bija pārtapis pilnīgi transformētā personā, kam zināmi dzīvības un nāves noslēpumi, atklājušās pasaules dižākās mistērijas, tajā skaitā – Dieva esamība. Šādu cilvēku tad arī uzņēma priestera kārtā.

Tā notika agrākajos laikos. Mēs esam mainījušies gan garīgi, gan fiziski. Šādu iniciācijas procesu novest līdz galam kļuva aizvien grūtāk. Tas draudēja ar cilvēka nāvi, jo bija mainījusies indivīda būtība. Mūsdienās iniciācija notiek savādāk. Kristīgā nozīmē par iniciāciju varam runāt tā, kā tā aprakstīta Jāņa evaņģēlijā, kur Jēzus iesvēta Lācaru.

Kad Jēzus atnāk pie Lācara, viņam paziņo, ka Lācars miris. Jēzus saka – viņš nav miris, viņš guļ. Piederīgie to aizved uz kapavietu, kur Jēzus viņu izsauc ārā. Un Lācars ceļas augšā. Viņš ir pirmais, kuru Jēzus iesvētīja (iniciēja) – viņš trīs dienas un naktis atradās kapā, līdz Kristus viņu uzmodina no mirušajiem. Savādākais ir tas, ka, lai gan piedzīvots tik liels notikums – Lācars izgājis no kapa, turpmāk viņš nevienā evaņģēlijā nav pieminēts! Kāpēc? Maz ticams, ka cilvēks, kuru pats Jēzus uzmodinājis no mirušajiem, turpmākajos notikumos nepiedalītos. Turklāt, aprakstot augšāmcelšanos, lietots senais mistēriju vārds „mīlēt”. (Jēzus viņu tik ļoti mīlēja...) Bet – no šī brīža parādās noslēpumainais māceklis Jānis. Mēs zinām – arī senajās mistērijās, kad cilvēku iniciēja augstākajos noslēpumos, viņam deva citu vārdu.   Lācars kļuvis par Jāni un sarakstījis dziļi garīgu darbus: Jāņa apokalipsi, Jāņa evaņģēliju.

 

V. G.: Lai piedzīvotu iniciāciju, cilvēkam jābūt skaidrībā par kaut kādām noteiktām lietām?

 

U.S.: Nē, cilvēks atrodas nemitīgā evolūcijā. Mūsdienās iniciācija notiek daudz savādākā veidā. Ļoti lieliski to apraksta R. Šteiners darbā Kā iegūt augstāko pasauļu atziņu. Viņš saka, ka cilvēks strādā pie savas izaugsmes, bet šis moments, kad viņam izmainās apziņa un viņš iegūst augstāko pasauļu noslēpumus, ir ļoti individuāls. Vienam tas var būt brauciens pa vētrainu jūru, kad laiva teju, teju jau nogrims, citam – gozēšanās skaistā saulrietā. Svarīgi, lai mēs uz to tiektos. Transformācija ir ielikta  katrā cilvēkā, katrā garā. Un cilvēks ir garīga būtne. Ir jāpiedzīvo saskarsme ar garu, ir  jādzīvo saskaņā ar garu, un pārvērtības agrāk vai vēlāk notiks. Liktenis mani noveda tur, kur esmu – pie antroposofijas. Satiku lieliskus cilvēkus, kas ievadīja mani šajā mācībā. Cilvēkam, kurš nostājies uz meklētāja ceļa, vienmēr paveras vairākas iespējas. Pirmais uzdevums, kas tiek izvirzīts, ir –atrast savu ceļu.Es paliku uzticīgs antroposofiskajam ceļam un nekad to neesmu nožēlojis.

Bet, atgriežoties pie iniciācijas, runāšu Šteinera vārdiem: „Patiesi centīgu cilvēku iniciācija sasniegs jebkurā veidā, jebkuros apstākļos.”

 

D. O.: Tēvs bija mežsargs. Staigāju pa mežu, priecājos par dabu. Par zināmu iniciāciju uzskatu četru gadu vecumā piedzīvoto: tēvs mani noveda ar plostu pa Gauju. Tas bija kaut kas fantastisks. Skaists vakars, saule, upe un plosts lēnām iet. Ainava mainās... Tu vienkārši sēdi un priecājies par pasauli. Man vienmēr ir licies, ka skaistums izglābs pasauli. Vidusskolā sapratu, ka padodas eksaktie priekšmeti. Uzskatīju – lūk, mans ceļš. Bet tad izlasīju Baloža grāmatu „Kosmosofija”. Kaut ko sapratu, kaut ko ne, varbūt vēl šodien visu nesaprotu, bet doma, ka pastāv arī garīgā pasaule, radās. Mazliet vēlāk, kad pabeidzu fiziķus un pētīju atomu sadursmes, sapratu – pasaules izzināšanai ar ārējo pasauli vien nepietiek, tajā viss ir ierobežots. Jāmeklē sevī. Tāpat kā tolaik daudzi, aizrāvos ar autogēno treniņu. Pateicoties tam, sapratu, ka svarīgi, lai mana zemapziņa uz pasauli skatās plašāk, un to var panākt ar tā saucamo paplašinātās apziņas stāvokli. Divdesmit astoņu gadu vecumā iepazinu Šteinera darbus. Apguvu astroloģiju un jogu. Bet paliku pie Rietumu ezoterikas, jo secināju, ka tā ir tuvāka manai garīgajai pasaulei. Rietumi  virza cilvēku vairāk uz garīgumu.

 

V. G.: Man likās – garīgāki Austrumi!

 

D. O.: Kāpēc tā nav, man grūti vārdos paskaidrot. Es to zinu intuitīvā līmenī. Austrumos skolotājs dod stingrus norādījumus un ved skolnieku pie rociņas. Rietumu ezoterijā tu ej pats, jo esi brīvs. Jā, tā ir sarežģītāk, taču tas ir ļoti būtiski.

 

V. G.: Cik virzienu šobrīd ir Rietumu ezoterijā?

 

U. S.: Galvenie strāvojumi trīs: antroposofija, rozenkreicieši (rožkrustieši), teosofija. Pārējie – atvasinājumi.19. gs. beigās notika lielais lūzums, kas sākās jau 15. –16. gs. mijā, un iestājās Eiropas – antroposofijas, rozenkreiciešu un teosofijas – laikmets. Šajā laikā cilvēce ir kļuvis citādāka, rietumnieciskāka. Rūdolfs Šteiners uzskatīja, ka antroposofijas uzdevums ir atklāt personas garīgo kopsakarību ar to daļu, kas Kosmosā, Visumā. Kad pirmo reizi iepazinos ar antroposofiju, biju pārsteigts, cik tā ir praktiska un konkrēta mācība. Šo praktiskumu Šteiners ieviesa tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, kad Vācijas valdība viņu aicināja izveidot jaunu valsts politiski ekonomisku modeli. Diemžēl to realizēja tikai daļēji, taču ideja dzīvo. Ieskatam viens piemērs: Otrā pasaules kara beigās Vācija bija iznīcināta un sagrauta, tomēr ieviešot Šteinera modeli, valsts īsā laika uzplauka un kļuva par vienu no attīstītākajām pasaulē. Vairumam ļaužu tas vēl joprojām paliek neizskaidrojams ekonomisks fenomens. Idejas būtība ir ļoti vienkārša: sociālais izdevīgums balstās uz to, ka valstī ekonomikas, zinātnes un kultūras dzīvei jābūt vienādās proporcijās. Neviena puse nedrīkst prevalēt pār otru. Šteiners savu teoriju radīja, par piemēru ņemot cilvēku: katram indivīdam ir gribas elements, to viņš saistīja ar fizisko ķermeni. Tam atbilst saimniecība, tirdzniecība. Nākamais ir dvēseliskais jeb jūtu elements, tam atbilst māksla, reliģija. Vēl ir prāta elements, kas atbilst zinātnei, politikai, tieslietām. Galvenais – visam būt vienādās attiecībās. Kur šīs proporcijas izjauktas, tur valsts iedzīvotāji slīgst nabadzībā. Diemžēl Latvijā līdzsvars izjaukts. Te valdošā ir ekonomika, un viss pakļauts naudai. Paskatieties, kas notiek Saeimā – balsošanai izvirzīti tikai ekonomisko grupējumu jau pieņemtie lēmumi. Trīsdaļīgums noārdīts. Antroposofiem ir arī savas bankas, kuras šajā smagajā krīzes laikā strādā bez zaudējumiem. Visi gaužas – banku krīze, banku krīze! Lielās noraksta miljardus, piekopj nežēlīgu politiku attiecībās ar klientiem, taču nez kāpēc bankas, kas balstītas uz antroposofiskiem principiem, krīzes neskar un tās savā attieksmē pret biznesu atļaujas būt daudz humānākas.

 

V. G.: Ar šo trīsdaļīgumu jau iepazinušies  Rietumu ezoterijas skolas klausītāji. Kas jauns  tajā gaidāms? 

 

 

U. S.: Nodarbību mērķis ir daļēji panākt, lai ikviens skolas students piedzīvotu, ka viņam nodarbību laikā paveras aizkars un viņš konstatē – es varu ieskatīties garīgajā pasaulē! Manas lekcijas ir veidotas tā, lai cilvēks, kurš identificējies ar attiecīgo materiālu, agrāk vai vēlāk piedzīvo saskarsmi ar garīgo pasauli. Tas ir reāli, daudzi to piedzīvojuši, taču nav sapratuši, kas ar tiem noticis. Es savā dzīvē esmu bijis saistīts ar zinātniskām aprindām un redzējis, ka ļoti daudzi cilvēki ieiet garīgajā pasaulē caur savas domas skološanu. Šiem cilvēkiem ir vajadzīgs tikai mazs grūdieniņš, un viņi jau nokļūs garīgajā pasaulē. Ne velti izcilākie prāti, kas vienlaikus ir arī sevišķi garīgi cilvēki, savā laikā apguvuši matemātiku, fiziku, ķīmiju. Jo, lai atklātu kaut ko jaunu, nevar balstīties tikai uz iepriekšējo. Jāspēj uztvert arī garīgā pasaule. Tāpēc ezoterijas skolas mācību programmā esam iekļāvuši arī tēmas par reinkarnāciju un karmu. Praktiskie, garīgie, meditatīvie vingrinājumi klausītājiem ļaus nonāk saskarsmē ar savām iepriekšējām dzīvēm. Vairāki cilvēki teikuši, ka nu viņi beidzot sapratuši savu dzīves uzdevumu un to, kāpēc dzīvo tieši tā un ne savādāk. Tā, lūk, ir reāla sastapšanās ar reinkarnāciju.

Antroposofija dzīvi iedala trīs daļās: inkarnācija, vidējais dzīves posms un ekskarnācija. Varētu pat būt divi posmi – inkarnācija, kad cilvēks ienāk šajā dzīvē, un ekskarnācija, kad viņš no šīs pasaules aiziet. Šteiners norādījis, ka cilvēks savas dzīves pirmajā posmā – bērnībā – ir garīga būtne un viņam vairāk jādomā, kā nostabilizēties pasaulē un kā saistīties ar šo pasauli, lai to pozitīvi pārveidotu.

 

V. G.:Cik reizes dvēsele reinkarnējas?

 

U. S.: R.Šteiners cilvēkus iedala divās grupās: jaunās dvēselēs, kam reinkarnāciju skaits ir relatīvi mazs, un vecās – dvēselēs, kas inkarnējušās pat no Lemūrijas laikmeta. Dzīves otrā pusē sākas ekskarnācijas process. Ļoti bieži, cilvēkam, sasniedzot inkarnācijas kulmināciju, notiek klikšķis (sava veida iniciācija) un viņš sāk ilgoties pēc garīguma. Kāpēc? Tāpēc, ka inkarnējoties mēs esam piezemētāki – iekārtojamies, veidojam karjeru, māju, ģimeni. Kad sākas ekskarnācija, vēršamies augšup. Mūsu skola ir sagatavošanās brīdim, kam nenovēršami tuvojamies visi, proti, nāvei – jaunai inkarnācijai. Atskatoties uz nodzīvoto, bet man ir jau pāri par piecdesmit, redzu, ka ļoti daudzi, kas pāri pusmūžam, ir ārkārtīgi pieķērušies materiālajai pasaulei. Mani tas pārsteidz. Bet izrādās, viņi neaptver, ka tos gaida kaut kas cits – daudz vērtīgāks nekā mūžīgā dzīšanās pēc materiāliem labumiem! Paskatieties uz debesīm! Un dzīves pirmā posma prioritātes zaudēs savu vērtību. Vietā stāsies citas. Jādzīvo gudri. Lai būtu viegli.


V. G.: Pastāstiet par Rietumu ezoterijas skolu.

 

U. S.: Katram civilizācijas laikmetam ir savs gars. Mūsu skola atbilst šim jaunajam laikmetam, tā garam. Latvijā šur tur pasniedz jogas. Ja es būtu indietis un mācītos, piemēram, jogu Indijā, saskarsme ar senās pagātnes garīgo mantojumu manī izraisītu pacilātību, jo tas ierakstīts gan šīs valsts, gan arī manā astrālajā plānā. Bet es esmu dzimis Latvijā! Latvijā praktizējošie dziedinātāji un jogas apmācības kursi vairāk orientēti uz senajām austrumu ezoteriskajām zināšanām, tām, kas apelē pie cilvēka instinktiem. Antroposofija kategoriski no tā norobežojas. Joga attīsta kundalīni enerģiju, kas no zemākajām čakrām ceļas uz augšu un ar spēku ietriecas galvā. Nesagatavots cilvēks, saņemot tādu triecienu, pavisam viegli var kļūt psihiski slims. Esmu pārsteigts, ka mūsu izglītības un veselības ministrija tik vieglprātīgi atļauj darboties tādiem pseido kursiem un pseido dziedniekiem, kas faktiski manipulē ar cilvēka instinktiem. Visai ekstrēms ir šamanisms. Burvis gatavo dziru no mušmirēm, iedzer, nonākt transā, redz vīzijas un apstulbušā stāvoklī veic rituālus... Antroposofijā pilnīgi pretēji – prātam jābūt pilnīgi skaidram. Ja Šteineram esot stāstījuši par cilvēkiem, kuri pēkšņi iemantojuši pārdabiskas spējas, viņš tikai noteicis: „Pasakiet, lai šis cilvēks atnāk pie manis, es viņam ierādīšu dažus garīgus vingrinājumus un viss pāries, kļūs atkal vesels!” Joki paliek joki, bet tādā veidā var izpausties arī noteiktas slimības simptomi! Mediķi noskaidrojuši, ka vīzijas norāda uz iekšējo orgānu saslimšanām.

 

Beidzot Rietumu ezoterijas skolu, cilvēks noteikti kļūs krietnāks pilsonis. Būs daudz dziļāk izpratis sevi, līdzcilvēkus un šo pasauli. Viņā būs iestājies miers. Trešā kursa beidzēji saņems sertifikātu. Taču ar to studijas var arī nebeigt. Visi, kas vēlēsies, varēs piedalīties antroposofiskās biedrības rīkotajos pasākumos un iekļauties biedrības darbībā. Arī iestāties Vispasaules antroposofiskajā biedrībā, kuras galvenā mītne atrodas Šveicē, Dornahā. Protams, ir arī iespējas mācīties vēl tālāk un sasniegt vēl augstākas pakāpes....

 


« Atpakaļ

Mūsu draugi

© Latvijas Antroposofiskā biedrība, 2004-2010. Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce obligāta.