Augstākā ES meklējumos. Evija Hauka

Kad cilvēks nostājas uz garīgās attīstības ceļa, garīgā pasaule viņu paņem aiz rokas un ved, līdz cilvēks nonāk apstākļos, kuros viņam tiek dots laiks meditēt. Kad skolnieks ir nobriedis, ierodas skolotājs, saka Latvijas Antroposofiskās biedrības vadītājs, Rietumu ezotērijas skolas dibinātājs un lektors, diplomēts inženieris Uldis Saveļjevs. 

 

Mūsu saruna būs par to kā atšķirt laimi no tās surogāta, kāpēc mums jāiziet dzīves maldu ceļi un kur ir mūsu patiesā būtība.

 

Kas es esmu?

 

Meditēt ir modē. Dažs to dara ravējot puķu dobi, dažs braucot automašīnā pa Deivida Linča iemūžināto, mistisko „Malholanda ceļu”.

Meditācija mums asociējas ar austrumu tradīciju, bet kas tā ir dziļākajā, patiesajā būtībā? 

Uldis Saveļjevs saka, ka meditācija ir klusa apcere sevī un savienošanās ar savu augstāko jeb patieso Es. „Mēs dzīvojam laikmetā, kas ir piesātināts ar ārējiem vilinājumiem, mūs nepārtraukti iespaido ārpasaule, uzspiežot uzvedības modeļus un kārtību, kurā mēs zaudējam saikni ar savu augstāko, patieso būtību. Līdz ar to rodas problēmas – slimības, psihiska nelīdzsvarotība. Nepareiza pasaules uztvere un pārdzīvojums noved pie tā, ka dzīvojam samākslotu dzīvi, kurā dominē materiālie labumi un kapitāla pārstāvji diktē ko darīt. Rezultātā cilvēki sabojā ne tikai savu dvēseli, bet arī apkārtni. Esmu pārliecināts: ja kaut daļa no mūsu politiķiem meditētu, arī materiālajā dzīvē mēs sasniegtu vairāk. Antroposofija nesaka, ka cilvēka dzīves mērķis ir uzkrāt pēc iespējas vairāk materiālo vērtību, bet dzīvojot harmoniski un pareizi virzot resursus, arī materiālie labumi pietiktu ikvienam cilvēka cienīgai dzīvei. Neatkarīgi no tā vai cilvēks ir budists, kristietis vai vispār sevi uzskata par neticīgu, viņš var meditēt un pieskarties augstākai būtībai, identificēties ar to. Šajā ziņā meditāciju var uzskatīt par dabisku, ikvienam ir iespēja iegremdēties, izdzīvot savu augstāko Es. Antroposofiskā gara zinātne saka, ka cilvēks sastāv no miesas, dvēseles un gara. Dvēsele ir vidutājs starp mūžīgo garu un miesu. Dvēselē mēs pārdzīvojam visu emociju spektru. Domas var būt pievērstas gan zemišķajam, gan augstākajam, jo dvēsele nes abas iespējas. Caur garu dvēselei atklājas mūžīgie un patiesie likumu, caur miesas esamību materiālās pasaules likumsakarības. Ja cilvēks domā tikai par materiālajiem labumiem,  gars viņā neienāk. Lai tas notiktu, domām jābūt pacilātām, vērstām uz augšu. Meditējot ārējās pasaules iespaidi traucē, tāpēc ir jāatrod laiks un vieta, kurā izslēgt visus pasaulīgos impulsus, lai savienošanās ar augstāko būtību noritētu netraucēti. Tikai ļoti augstu garīgo līmeni sasnieguši cilvēki spēj meditēt burzmā. Zemestrīces laikā Japānā atradās viens no maniem skolotājiem, austrumu meditāciju pētnieks, doktors Johanes Šnaiders. Tur bija arī viens dzenbudists, kas brīdī, kad apkārt viss drebēja un bruka, nekur neskrēja, bet nesatricināmā mierā turpināja meditēt savā lūgšanu kapelā. Šnaideram viņš vēlā paskaidroja: „Kad es meditēju, man nekas cits neeksistē.”  Respektīvi, cilvēks meditācijas laikā atslēdzas no visiem ārējiem iespaidiem, apstākļiem un iegremdējas augstākajā būtībā. Antroposofijā meditācija ir aprakstīta soli pa solim.”

Un tomēr: ko mums ikdienā dod meditācija? Uldis iesmejas un papurina galvu it kā es būtu pajautājusi, kāpēc vajadzīgs gaiss. Esot antroposofijā vairāk nekā 30 gadus, viņš šo jautājumu uzskata par jocīgu, pat absurdu. „Mēs neesam tie, par ko izliekamies ikdienā, aiz ārējā tēla izpausmēm patiesā būtība neatklājas. Meditējot mēs ieejam savā patiesajā Es. To varētu salīdzināt ar medicīnas klasiku: ja kāds psihiski slims cilvēks iedomājas, ka ir Napoleons, ārsts dara visu, lai cilvēku atveseļotu un viņš saprastu kas ir patiesībā. Līdzīgi caur meditāciju mēs nonākam pie tā, kas mēs patiesībā esam.” Patiesais cilvēks nav fiziskais tēls, kurā viņš ikdienā jūtas komfortabli, veidols, caur ko viņš identificējas materiālajā pasaulē, sociālajā burzmā - biznesmenis, grāmatvedis, baņķieris, cūkkopis vai biržas mākleris, pat ne māte, tēvs, dēls, meita. Viņš nav tas, kurš elegantā uzvalkā izkāpj no dārgas automašīnas, nevērīgi izcērtot durvis un sakārtojot uz deguna brilles, viņa nav tā, kas augstpapēžu kurpēs un šaurā kostīmiņā ar mazu somiņu rokā šūpojot gurnus slīd cauri Vecrīgai. Uz šīs zemes mēs visi piedalāmies teātra izrādē ar butaforijām un lomām. 

 

Prāta, jūtu, gribas rotaļas

 

Antroposofija norāda, ka trīs cilvēka pamata elementi ir domāšana, jūtas un griba. Antroposofijā griba tiek saprasta savādāk kā to uztveram ikdienas sarunu valodā.  Griba cilvēkā ir snaudošā, neapzinātā stāvoklī. Uldis skaidro: „ Kad cilvēks saka: „es gribu ēst”, vai tā ir viņa brīvā griba vai nē? To, ka es gribu ēst vai nosnausties nosaka mans fiziskais ķermenis. Antroposofija saka, ka patiesā griba savā tīrajā elementā ir kaut kas daudz dziļāks un cilvēka prātam neizprotamāks. Domāšanas atspulgs ir galva, emocijas nosacīti mīt krūšu kurvī, bet gribu antroposofija salīdzina ar vielmaiņu. Antroposofi saka, ka kontrolēt gribu patiesajā būtībā ir tāpat kā kontrolēt vielmaiņu. Antroposofiem ir vingrinājumi, kas ļauj trenēt gribas elementu, lai nepakļautos ārējiem iespaidiem. Mēs gribam  dzīvot ērti, pārticīgi un komfortā. Vai mēs esam pārliecināti, ka tā ir mūsu patiesā griba? Visticamāk, ka mums to ir iedvesusi apkārtējā kultūra un sabiedrība. Viens no meditācijas uzdevumiem ir nonākt līdz dziļākajai būtībai, kurā praktizēt gribu tīrā elementā. 

Viens no vingrinājumiem ir šāds: katru dienu izvēlies kādu nenozīmīgu darbību, kuru veic iepriekš izvēlētā laikā. Piemēram, no rīta pēc brokastīm pasaki sev: „Šodien pulksten 13.15 es šo monētu no labās kabatas pārlikšu kreisajā.” Vai „Es šo grāmatu pulksten 21.36 no otrā plaukta pārlikšu pirmajā.”

Ko tas dod?   Tā ir vistīrākā veidā gribas izpausme. Ja es teiktu, ka astoņos no rīta iztīrīšu zobus, tam nebūtu jēga, jo es to tik un tā katru dienu daru, tā nav mana brīvā griba. Ir jāizvēlas darbība, ko neietekmē ne reklāma, ne informācija, ne mans dvēseliskais noskaņojums. Ieteicams, pakāpeniski kāpinot, izpildīt trīs, četrus vingrinājumus dienā un tā veselu mēnesi. Vingrinājums, kas ir tikai viens no vesela kompleksa, ļauj mazāk pakļauties ārējām ietekmēm un uzlabo cilvēka psiholoģisko stāvokli.  Mūsu mājas lapā var atrast dažādus vingrinājumus.

Domāšanas vingrinājums ir elementārs – katru dienu piecas, desmit minūtes ir jādomā par kādu vienkāršu priekšmetu, piemēram, tējkaroti. Sākumā varam aprakstīt kādā krāsā, no kāda materiāla ir karote, padomāt, kurš to izgudrojis, kādā kastītē tā bijusi ielikta. Soli pa solim varam aprakstīt formu, gatavošanas procesu utt.. Jāatceras, ka nevajag aizklejot tālos, okultos prātojumos par tējkaroti, piemēram, saskatot tajā debesu vai jūras atspulgu prātost par pasaules pirmsākumiem. Tas būtu nepareizi. Domāšanas tehnikai jālīdzinās veidam kā par karoti varētu domāt atbraucējs no kādas citas planētas, kurš karoti ir ieraudzījis pirmo reizi mūžā vai kāds zinātnieks, kurš būtu nolēmis radīt labāku karoti. Lai vingrinājumu padarītu iedarbīgāku, ārpus vingrinājuma laika varam ielūkoties internetā, noskaidrojot kad, kur, kāpēc radusies karotīte un kā tā top. Tad mums jāmēģina saprast, kas karoti padara par karoti, kāda ir tās universālā ideja, arhetips. Mēs iegremdējamies šajā idejā, nenovirzoties no galvenās centrālās domas par karoti.”

Izklausās kā efektīvs vingrinājums jaunajam rakstniekam vai jebkuram radošam cilvēkam.  Ko šī prāta rotaļa dod mūsu domāšanas procesam?

„Domāšana tiek objektivizēta, paliekot neatkarīga no ārējiem procesiem un ļaujot saredzēt pasaules kārtības atspulgu. Šteiners šos vingrinājumus (kopā ir seši) ir ieteicis, lai noņemtu blakus efektus, kas var rasties no nepareizas meditācijas izpildes un stiprinātu psihisko stāvokli. Mūsu laikmeta cilvēka psihe caur vingrinājumiem kļūst stabilāka un veselāka. Ikdienā cilvēks savās domās šaudās, bet vingrinājumi palīdz noturēt domu. Bezjēdzīgās informācijas plūdi, kas pār cilvēku gāžas ikdienā, rada emocionālu labilitāti un domāšana aiziet nepareizā gultnē. Turklāt ir arī garīgi spēki, kas ietekmē cilvēku, lai viņš nevarētu objektīvi domāt un ietu slimo domu pavadā.

Kad cilvēks mēnesi ir praktizējis šo vingrinājumu, viņam iesaka pāriet uz iepriekš minēto gribas vingrinājumu, kuram seko jūtu vingrinājums - kritiskā situācijā jāsaglabā pilnīgs miers. Piemēram, kad cilvēkam tiek pateikts kaut kas ļoti nepatīkams, aizskarošs, viņa pirmā reakcija ir emocionāla- rokas pa gaisu: es tev rādīšu! To nedrīkst pieļaut, ar gribas piepūli sirdī ir jāizsauc visdziļākais miers un jāļauj, lai tas ielīst rokās, kājās un galvā. To ir viegli izdarīt briesmu un dusmu brīžos, bet grūtāk praktizēt prieka un pacilātības momentos. Kad mūs sasniedz laba ziņa, mēs iekšēji salecamies un priecājamies. Šajā brīdī ir jāsaglabā miers. Tas ļauj kontrolēt emocijas, kas arī ir manipulāciju instruments, jo mēs priecājamies nevis no brīvas gribas, bet par to, par ko mums liek. Ir jāsaprot, ka emociju uzplaiksnījumi raksturīgi cilvēka zemākajai dabai, dzīvnieku pasaulei. Cilvēka patiesā būtība ir gars, kuram vajag kontrolēt jūtas. Šis vingrinājums nekādā gadījumā nepadarīs cilvēku emocionāli nabagāku,  tieši otrādi – emocionālā dzīve kļūs dziļāka un patīkamāka, sīku emociju virmošana apklusīs un vietā nāks nopietnas jūtas – sajūsma par dabu, Kosmosu, esību. Vingrinājums jāpilda katru dienu vienu mēnesi tajā brīdī, kad sastopaties ar priecīgu vai nepatīkamu notikumu. Ja rūpīgi ieskatāmies, mēs katru dienu varam atrast iespēju vingrināties.”

 

Mēs visu laiku mācamies

 

Analizējot savu biogrāfiju, lūkojoties atpakaļ, mēs redzam zīmīgus notikumus, lūzuma punktus, signālus, zīmes, kas mūs brīdina, vēsta ko būtisku. Kāpēc mēs bieži vien nedzirdam, neņemam vērā špikerus no augšas, bet pieļaujam tās pašas vecās kļūdas, dzenamies, maucam uz tikai priekšu kā ar klapēm uz acīm, neredzot, ka priekšā ir betona mūris, bet tās aizaugušās meža  taciņas galā, kurai aizskrējām garām, plaši vārti uz laimi? 

Mums katram kopš dzimšanas līdzi nāk savs liktenis šajā pasaulē, kas ir atkarīgs no tās esamības kāda starp nāvi un jaunu piedzimšanu, un iepriekšējām reinkarnācijām, iesāk Uldis.  „Ikvienam cilvēkam ir jānonāk no sava punkta A līdz punktam B. Shematiski to var skaidrot tā: ja kādam ir veicies, piedzimstot attīstošā vidē, kur apkārt ir cilvēki, kas palīdz attīstīt bērnā ieliktās spējas, cilvēks no viena punkta līdz otram noiet raiti. Gadās, ka kāds cilvēks izdomā, ka sākumā dosies citā virzienā vai apmetīs līkumu, un tad viņš pēkšņi atjēdzas iemaldījies dziļā mežā vai nonācis tuksnesī.  Tad nu apjukušas cilvēks sāk meklēt izeju uz likteņa lemtā ceļa un galamērķī nonāk ar puniem, zilumiem, tomēr jāsaprot, ka liktenis mūs ved vienā virzienā.”

Ne mēs slinki, ne dumji, bet bieži vien uz lietām un notikumiem neprotam palūkoties plašākā perspektīvā. Tā vietā uz pasauli lūram caur šauru šķirbiņu durvīs. Kas par vainu? Bija tāda reklāma: čibina pa ielu večiņa ar spieķīti, garām skrien jauns, spēcīgs vīrietis un rupji pagrūž kundzīti. Ak, šausmas, kāds nelietis! Kamera ceļas augstāk un atklāj citu ainu. Skrien vīrietis, paceļ acis un ierauga: lido ķieģelis un tūlīt uzkritīs tantiņai uz galvas. Viņš pagrūž veco sievieti un izglābj viņai dzīvību. Bravo, varonis! 

Uldis skaidro: „Cilvēces evolūcija ir mācīšanās. Tāpat kā cilvēks savā dzīvē, tā civilizācija kopumā pamazām pāriet augstākā attīstības pakāpē. Mēs visu laiku esam ceļā. Ja paceļamies pāri laika un telpas robežām un uz šo laikmetu paskatāmies no garīga skatu punkta, tad redzam, ka šī brīža materiālismam ir pozitīva nozīme. Vienas dzīves ietvaros redzam, ka alkatības pārņemtais materiālisms caur saviem pārstāvjiem pārvalda pasauli un daudzus cilvēkus padara nelaimīgus. Kad materiāli noskaņots cilvēks aizies mūžībā, kur atskatīsies uz nodzīvoto dzīvi un to salīdzinās ar augstākām realitātēm, objektīvu patiesību, viņš sapratīs kas ir izteikts materiālisms un iegūs impulsu to labot nākošajā dzīvē, kurā būs sociāli atvērtāks, uzņemsies rūpes par sabiedrību. Lai nonāktu līdz šai izpratnei, viņam ir jāizbrien materiālisma purvs. Izteikti materiālisti – baņķieri, oligarhi, kas valda pār miljonu likteņiem un visu savu dzīvības enerģiju uzliek uz vienas kārts, pēc nāves atklās kādos maldos ir dzīvojuši. Iespējams, kāds būs tik ļoti saistījies ar matēriju, ka nespēs no tās vairs atdalīties pat pēc nāves. Es teiktu, ka šie cilvēki raugoties no garīgā viedokļa dzīvo ļoti ekstrēmi.”

Kāpēc daži cilvēki, kuriem ir ļoti smags liktenis, iet pa dzīvi viegli, bet citi – kuriem nemaz tik slikti neklājas, ir neapmierināti, nelaimīgi, stresā par katru nieku? Kāpēc daži sastopoties ar šķēršļiem sabrūk, iznīkst, bet citus grūtības tikai norūda un stiprina? 

Uldim ir versija: „No iepriekš minētā punkta A uz B mēs dodamies katrs ar savu mugursomu plecos. Skaidrs, ka varam jautāt, kāpēc kāds piedzimst ar smagu fizisku kroplību vai nelabvēlīgā ģimenē, kurā vienīgā iespēja ir izaugt par teroristu, ja tā ir kāda province Afganistānā, vai noziedznieku Latīņamerikas pilsētu noziedzīgajos rajonos. Mēs neienākam šajā pasaulē ar vienādām dotībām un priekšnoteikumiem. Tas liek aizdomāties, ka liktenis cilvēkam jau ir noteikts. Ritinot vēl tālāk atpakaļ nonākam līdz reinkarnācijai un karmai.” 

 

Visas pieredzes ir mūsos

 

Vai mēs nojaušam kas ir aiz agras bērnības?

Uldis turpina: „Mazi bērni visu atceras, bet kultūras normas, vecāki un skola to apspiež. Arī man bija skaidri redzējumi līdz piecu gadu vecumam, bet mamma tikai pasmaidīja un teica, ka esmu redzējis sapni. Viss, kas mūsu dzīvē ir bijis, nekur nepazūd, mēs to nesam savā psihē nesam. Vēl vairāk – arī iepriekšējās dzīves ir mūsos, bet, kad mēs nocietināmies un identificējamies ar matēriju, mēs par to aizmirstam. Caur garīgiem vingrinājumiem tas pamazām atgriežas. Ja vecs cilvēks piepūlas, viņš arī var redzēt kas bijis pirms bērnības, jo notiek ekskarnācija – garīgā būtība pamazām atstāj ķermeni. Līdz ar to gars kļūst brīvāks, nesaistītāks ar fizisko ķermeni. Vecumā garīgā gudrība, apgaismība atnāk pati par sevi.

Reiz pie mums Rietumu ezotērijas skolā lekcijas lasīja valdorfskolotājs Džeimss Steilijs no ASV un nolasīja vairākas lekcijas par reinkarnāciju un karmu. Jaunībā viņš strādāja multinacionālajā ziņu aģentūrā „Associated Press”. Viņu kā jaunu žurnālistu aizsūtīja intervēt kādu sievieti, kura bija nonākusi psiholoģiskās grūtībās un gājusi pie psihoterapeita. Seansa laikā viņa tika ievadīta transā un pēkšņi sāka runāt nepazīstamā valodā. Amerikā ir kārtība, kas nosaka, ka psihoterapijas laikā notiekošais ir jāfiksē un kasete jānoglabā seifā. Terapeits ar pacientes piekrišanu aiznesa ierakstu uz universitātes lingvistikas nodaļu, kur tika atklāts, ka sieviete transa laikā runā Vidusvācijas dialektā, kurā runāja viduslaikos 15.,16.gs.. Šī sieviete bija tipiska amerikāniete, kas nekad nav mācījusies vācu valodu. Sievietes vīrs bija ekstrēms evaņģēliskais sludinātājs, kas iesūdzēja psihoterapeitu tiesā par musināšanu un tā šis notikums nāca gaismā. Steilijs intervēja sievieti, lai saprastu kas aiz visa tā slēpjas. Tas bija pirmais impulss, kas žurnālistam lika aizvien vairāk aizdomāties par garīgām lietām.”

Lai izskaidrotu kāda nozīme ir liktenim, kas dots, lai pārvarot grūtības, cilvēks garīgi augtu, Uldis pastāsta gadījumu no antropozofijas kā garīgas kustības izveidotāja Rūdolfa Šteinera. „Šteiners bija cilvēks, ko ezotērikā dēvē par iesvētīto.  Šo gadījumu man pastāstīja Prāgas ārsts, doktors Brabīneks, kurš pusaudža gados bija ticies ar Rūdolfu Šteineru. 20.gs. sākumā viņa vecāki darbojās Prāgas teosofiskajā biedrībā.  Šteiners tur lasīja lekciju un pēc tās piegāja pie Brabīneka tēva un sacīja: „Kungs, jūs kaut kas nospiež, lūdzu, izstāstiet.”  Brabīneks neesot gribējis stāstīt, tomēr atbildējis: ”Mans dēls ir smagi slims, ārsti saka, ka viņam drīz jāmirst.” Šteiners palūdzis, lai viņam parāda zēnu un izdziedinājis, lai gan zināms, ka savas dziedināšanas spējas viņš izmantojis ļoti retos gadījumos, jo uzskatījis, ka katram pašam jāpārvar slimība un jāizdziedina ar saviem iekšējiem spēkiem. Vēsture liecina, ka tikai pāris reizes dzīvē Šteiners ir izmantojis tīri okultās spējas dziedinot. Kopš tās reizes Brabīneku ģimene Šteineru vienmēr uzņēma pie sevis Prāgā.”

Vai visas grūtības ļauj cilvēkam izaugt? Dažreiz redzam, ka cilvēks zaudē šajā cīņā, nespēj izpildīt uzdevumu un degradējas. „Šteiners teica, ka pienāks laiks, kad neviens indivīds nevarēs justies laimīgs, apmierināts ar dzīvi, ja viņam blakus kāds cietīs. Pašreizējā dzīve ir kā sacensības, kurā cilvēki viens otram ir konkurenti. Ikviens zina: ja viņš otram neaizliks kāju priekšā, tad viņu pašu pagrūdīs. Cilvēki domā, ka tikai tā var izdzīvot, bet tie ir dziļi maldi. Civilizācija, kurā indivīdi izdzīvo viens uz otra rēķina, aiziet postā. Šobrīd mēs esam pietiekoši dziļā krīzē, lai varētu teikt, ka ir pēdējais laiks atvērt acis un saprast kas notiek.”

Tas nav nekas jauns. Vecākā paaudze vienmēr saka, ka jaunie ir degradējušies, vērtības devalvētas un vispār pasaules gals tūlīt būs klāt, jo tālāk nav kur iet. Uldis iesmejas: „Jā, tā tas notiek, lai cilvēki apdomātos, meklētu izeju un mainītos. Pozitīvs piemērs ir Vācija, kas pēc Otrā pasaules kara bija pilnīgi iznīcināta, gan ekonomiski – industrija bija pārvērsta gruvešos vai izvesta uz Krieviju, gan cilvēkresursu ziņā – tikpat kā nebija  darbaspējīgu vīriešu. Redzam, ka brīdī, kad vācieši mobilizējās un viņos nebija konkurences cīņa, cilvēki apvienojās, lai celtu jaunu valsti. Vācija strauji uzplauka un kļuva par lielāko ekonomiku Eiropā. Ar to es gribu teikt, ka kooperācija, domāšana virs šaura pašlabuma līmeņa ir vēsturē pārbaudīts spēks, kas spēj darīt brīnumus un izvest valstis un indivīdus no krīzes.” 

 

Ciešanu vērtība atklājas nākotnē

 

 

Vai vēstures procesā mēs esam evolucionējuši garīgi? „Jā, noteikti. Ja palūkojamies katrs pats savā personiskajā dzīvē, mēs bērnību varam attiecināt uz pirmatnējiem laikiem, brieduma gados mēs sasniedzam cilvēces vidusposmu, vecumdienās cilvēkam jau jākļūst viedam – līdz šim vēlīnajam briedumam cilvēcei vēl jānonāk.”

Krievu filozofs Aleksandrs Pjatigorskis reiz savā lekcijā izteica pieņēmumu, ka neraugoties uz fizisko līdzību cilvēki viens no otra atšķiras daudz pamatīgāk nekā mums šķiet. Viens cilvēks no otra var atšķirties tādā pašā pakāpē kā no kaktusa. Vai dažādu garīgās attīstības pakāpi nosaka karma?

„Ārēji mēs esam daudz līdzīgāki nekā iekšēji, ja mēs katrs esam dzīvojuši savā laikmetā, gājuši cauri dažādiem pārdzīvojumiem. Rūdolfam Šteineram ir pamatdarbs „Kā iegūt augstāko pasauļu atziņas”, kas daudziem antroposofiem ir rokasgrāmata. Tajā Šteiners saka, ka cilvēks tāpat nonāks līdz savam attīstības mērķim, bet ceļš viņam var aizņemt ilgu laiku, pārvarot pārbaudījumus, un daudzas dzīves. Ar garīgiem meklējumiem viņš savas attīstības ceļu saīsina.  Cilvēki nav noskaņoti likt lietā gribas elementu, realizēt dzīvē, praktizēt, bet gaida, ka apsēdīsies pie interneta, izlasīs sensacionālu teoriju, ko uzrakstījis kāds “pravietis”, un viss, nekas nebūs jādara. Tā tas nenotiek, cilvēkam pašam jāmainās un tas prasa smagu, intensīvu darbu.” 

Kurā mirklī cilvēks kļūst par cilvēku?  „Katram cilvēkam ir dievišķā dzirksts, kas atrodas virs viņa. Ar to cilvēks savienojas brīdī, kad viņš iziet caur dzīvības un nāves vārtiem. Ja palūkojamies uz mazu, niķīgu bērnu, varam jautāt vai viņā ir augstākais Es. Antroposofija atbild viennozīmīgi – ir, bet vēl nav inkarnējies. Gars lēnām evolucionē caur mātes organismu, kurā izveido savus apvalkus – dzīvības, astrālo ķermeni un tad piedzimst, bet garīgi cilvēks vēl nav šeit ieradies. Brīdī, kad bērns par sevi saka „es”, viņā ir ienākusi dievišķā dzirksts, patiesais Es. Kamēr bērns par sevi runā trešajā personā, gars vēl ir ceļā pie bērna. Ja mazam bērnam Es iedarbojas no ārpuses.”

Kāpēc pasaulē ir tik daudz posta –  sāpes, ciešanas, kari, traģēdijas? Uldis turpina: „Varbūt tas, ka no mūsu zemākā redzas punkta šķiet briesmīgs pārdzīvojums, no augstāka skatu punkta varētu būt dievišķa svētība. Rūdolfs Šteiners teica:

 „Priecīgi notikumi ir likteņa dāvana, kuru vērtība atklājas tagadnē, turpretim sāpes un ciešanas ir atziņas avots, kuru vērtība atklāsies nākotnē.”

 Palūkojoties savā biogrāfijā, mēs redzam, ka mierīgos periodos dievišķā klātesamība ir nosacīta, bet, kad esam gājuši cauri pārdzīvojumiem, pamanām, ka kāds augstāks spēks stāvējis mums klāt un pavadījis.”

 

Domas iedarbojas tāpat kā vārdi

 

 

Vai emocijas ir tilts starp cilvēkiem? 

„Katrai domai, jūtām, darbībai ir pretdarbība. Ja mēs kaut ko pagrūžam, tas nokrīt. Tas pats notiek ar domām un jūtām. Šteiners sacīja: ja cilvēks grib būt nopietns gara skolnieks un sasniegt garīgas atziņas, viņam sevī jāiestrādā ideja, ka domām un jūtām ir tāda pati nozīme kā fiziskai darbībai. Viņš min piemēru, ka neviens sabiedrībā neveiks apšaubāmu darbību, turpretim savās domās nekautrēsies raidīt negatīvas domas. Mums jāizskolojas līdz līmenim, kad saprotam: iedarbība ir vienāda. Ikvienam gadījies iedomāties par kādu cilvēku, kurš drīz vien piezvana. Kad cilvēks iet gara skološanās ceļu, viņš sajūt, ka kāds viņam sūta labas vai sliktas domas.”

Saka, ka nekas nav tik garīgs, lai nebūtu materiāls un nekas nav tik materiāls, lai nebūtu garīgs. Patiesi - matērija ir gara atspulgs. Līdzīgi kā ūdenim ir dažādi agregātstāvokļi, matēriju var aplūkot kā sabiezinātu garu. Savukārt daba ir vieta, kur piepildās, uzlādējas ēteriskais ķermenis, jo dabas matērijā nav postošu enerģiju. Uldis man nepiekrīt: kā nu nav. „Antroposofija saka, ka dabā ir būtnes – elfi, rūķi, silfi, salamandras, nāras, arī augiem ir savi gari. Ejot dziļāk teorijā redzam, ka elementārbūtnes var nostāties pret cilvēku. Ir elementāļi, kas barojas no ļaunās enerģijas, negatīvām domām. Kāpēc ir cilvēki, kuriem ir iekšēja vajadzība izraisīt skandālu, dusmas vai izdarīt kaut ko sliktu, un tad viņi jūtas apmierināti? Viņu tuvumā ir gari, kas barojas no negatīvās enerģijas. Ja elementāļi nav saņēmuši savu enerģijas porciju, ir izsalkuši, tie sāk dīdīt cilvēku, kas kļūst nemierīgs. Ko darīt? Šīs būtnes ir “jānomērdē badā”, jo, ja cilvēks tās baros, nelabās elementārbūtnes augs aizvien lielākas. Daba ir Dieva pirmtēla attēlojums, bet daļa būtņu evolūcijas ceļā ir novirzījušās no dievišķā plāna. Atpestīšana šīm būtnēm var nākt caur cilvēku, kas ar savām jūtam un labajām domām spēj tās atbrīvot. Ja cilvēks pievēršas dārzam un ar sirsnību kopj puķes, dabas būtnes saņem pozitīvu lādiņu. Turpretim cilvēku domas, kas vērstas uz alkatību un materiālismu izraisa dabas kataklizmas, anomālijas. Antroposofija uzskata, ka upēs, kalnos, mežos ir elementārbūtnes, kas spēj radīt vētras, nogruvumus, plūdus, temperatūras svārstības. Pirmsākumā daba radīta ar ļoti pozitīvu zīmi. Mēs apjūsmojam mežu, kalnus, jūru, kur sajūtam kopsakarību ar dievišķajām būtnēm. Ir cilvēki, kuri redz šīs būtnes. Es nepiekrītu, ka daba ir mūsu mājas, jo cilvēka ceļš ir gara evolūcija virs zemes, viņš nekad nevarēs atgriezties tur, no kurienes viņš jau ir iznācis tāpat kā pieaudzis cilvēks nevarēs atgriezties bērnībā.”

Vai laime ir dabisks stāvoklis un kāpēc mēs tik bieži esam nelaimīgi?

„ Svētais Augustīns ir teicis, ka esam laimīgi tikai tad, kad atgriežamies Dievā. Var teikt, cilvēks dzīves laikā iziet maldu ceļus līdz pieaug gudrībā un atgriežas garīgajā, dievišķajā dzimtenē jau citā kvalitātē. Jo cilvēks tam ir  tuvāk, jo tuvāk laimei,” sarunas noslēgumā teic Uldis.

 

 

 

 

Garīgās higiēnas vingrinājums

 

Aizmiegot cilvēks nonāk augstākajā būtībā, jo gultā paliek fiziskais un ēteriskais jeb dzīvības ķermenis, bet astrālais jeb jūtu ķermenis ir kosmosā, kur saskaras ar savu augstāko Es, atskatās uz nodzīvoto dienu, dzīvi un citām dzīvēm, apstiprina nākošas dienas un dzīves uzdevumu. Kad astrālais ķermenis atgriežas, cilvēks mostas atspirdzis un optimistisks. Svarīgi nenokavēt aiziešanas mirkli miega pasaulē un atgriešanos no tās. Aizmiegot mums jāuzdod garīgai pasaulei jautājumu, piesaucot sargeņģeli un garīgo pasauli. Nomoda stāvoklī cilvēks ir konfrontējies ar problēmu, domājis kā rīkoties un jutis, ka nezina pareizo risinājumu. Kad pamostamies, jāieklausās atbildē, kas pēc ilgākas vingrināšanās noteikti atnāks. Tas būs apgaismots stāvoklis. Un tad vienā mirklī viņā ienāk gaišas domas, kas atklāj ceļu, par kuru viņš līdz šim pat nav iedomājies. Visa cilvēka būtība pieņem jauno risinājumu, jo saprot, ka tas ir nācis no augšas. Pirms gulētiešanas jāizvairās no negatīvām emocijām, kas ļoti ietekmē miegu. Naktī negatīvās emocijas pastiprinās un var izpausties kā šausmīgi tēli. Tāpēc ieteicams palasīt garīgu literatūru, poēziju vai meditāciju un piecas minūtes veikt dienas apskata vingrinājumu, atpakaļejošā kārtībā plūstoši aplūkojot dienas epizodes. Nekādus secinājumus nav jāizdara, bet jācenšas uz sevi palūkoties pēc iespējas objektīvāk, kā uz svešinieku. Nereti cilvēki aizmieg pie šī vingrinājuma, bet tas nav nekas slikts. Nevajag pārēsties un lietot alkoholu vai miega zāles, jo tad cilvēks nenonāks garīgajās sfērās. Kad cilvēks pamostas, viņam nevajag lekt augšā, bet mierīgi jāatver acis, vēl pakavējoties sapņu pasaulē. Varbūt viņš sajutīs kādu būtni savā tuvumā. Ja tai bijis svētījošs, starojošs raksturs, tas ir bijis sargeņģelis. Ja no būtnes staro pamācība, gudrība, tas var būt miris tuvinieks. Ja karmiskie apstākļi atļauj, no rīta der palasīt kādu mantru vai grāmatu. 

 

"Patiesā Dzīve", Nr.:11, 2013.